ASTRA (40): «Visu pagājušo gadu varu norakstīt, jo dzīvoju kā murgā. Vīrs nepārtraukti meloja, ka viņam jāstrādā, jāizpalīdz draugiem - šādi viņš centās attaisnot savu nebūšanu mājās. Šajos stāstos viņš regulāri sapinās un nonāca pretrunās. Ar sievietes intuīciju jutu, ka kaut kas nav kārtībā, parādījās aizdomas, ka viņam varētu būt cita sieviete. Taču, kad to tieši pajautāju, viņš tikai atbildēja, ka tās ir manas iedomas, lai lieku viņu mierā. Viņš mīlot tikai mani. Man gribējās tam ticēt. Līdz viņu nejauši pieķēru... Vīrs sacīja, ka ar otru sievieti viņu vieno tikai izklaide, nekas nopietns, sacīja, ka mums vairāk jādomā par mūsu attiecībām. Piekritu mēģināt attiecības glābt, jo mēs kopā bijām 17 gadus! Turklāt mūsu dēls ir pusaudža vecumā, un viņam tēvs ir nepieciešams. Attiecības ar otru sievieti vīrs solīja pārtraukt. To, ka viņš iepriekš bija mani nodevis, briesmīgi pārdzīvoju, taču domāju, ka tikšu galā. Dēlam neko nesacīju. Taču pēc pāris mēnešiem uzzināju, ka vīrs ar to otru sievieti tiekas joprojām. Turklāt vairs nekādu aizbildinājumu par darbu, un draugiem viņš vairs neizdomāja. Viņi tikās neslēpjoties, un, ja es jautāju, uz kurieni viņš dodas, vīrs atcirta, ka tā nav mana daļa. Dusmās sakravāju vīra mantas, taču viņš atkal sāka runāt, ka mums jāmēģina vēlreiz, un tā viņš palika... Taču tas, kas sekoja, bija murgs - regulāri viņš nakšņoja pie otras sievietes, sakot, ka paliks pie saviem vecākiem. Pacietu to dēla dēļ. Kad viņš ieradās mājās, centos būt laipna, neko nepārmest. Taču pie otras sievietes viņš palika arvien biežāk, līdz paziņoja, ka arī Jauno gadu vairs ar mums nesagaidīs... Manī ir tik daudz dusmu gan pret šo sievieti, gan pret vīru. Jo biju gatava mēģināt, bet viņš izturējās kā lupata, kas runā vienu, bet dara ko citu. Man ļoti sāp, ka arī dēls notiekošo ļoti pārdzīvo un jūtas tētim nevajadzīgs...»
Pieradusi pie krāpšanas
KRISTĪNE (42): «Skatoties uz savas draudzenes ģimeni, man ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. Man draudzene precējusies ir jau ļoti ilgi, viņas ģimenē aug divas meitas, abas studē, abas vairāk vai mazāk jau iekārtojušas pašas savu dzīvi. Draudzenes vīrs ir no tiem cilvēkiem, kurš nemitīgi veido paralēlās attiecības, un mana draudzene to zina. Kā viņam uzrodas kāda jauna aizraušanās, draudzene skrien pie manis izraudāties, sola šķirties, jo šādu dzīvi nevarot izturēt. Pārdzīvoju līdz ar viņu, jo šajā laikā viņa dzer nervu zāles, vakaros, lai varētu aizmigt, arī miega zāles. Mēs dzīvojam mazpilsētā, tāpēc viņai ir jāsadzīvo arī ar to, ka apkārtējie cilvēki ir labi informēti par vīra sānsoļiem. Interesanti, ka draudzenes vīrs, pat stūrī iedzīts, vienmēr liedzas un nekad nav atzinis, ka viņam bez sievas būtu vēl kāda sieviete. Parasti viņš atbild, ka citiem tikai tā šķietot. Ar viņu draudzene tā atklāti nav spējusi izrunāties.
Par šķiršanos draudzene runā vairāk nekā divdesmit gadus, taču tā arī lēmumu nav pieņēmusi. Tiklīdz vīram kārtējā aizraušanās pāriet un ģimenes dzīve ieiet vecajās sliedēs, draudzene dzīvo tā, it kā nekas traks nebūtu noticis. Abi ar vīru dodas ceļojumos, kopā pavada brīvdienas. Protams, saticība ilgst līdz nākamajai reizei, kad vīrs atrod jaunu mīļāko. Esmu draudzenei jautājusi, kāpēc viņa nešķiras, un viņa atbild, ka šo gadu laikā ar vīru abi ir iegādājušies dzīvokli, sasnieguši zināmu materiālo labklājību, un pēc šķiršanās viss būtu jādala uz pusēm. Viņa baidās, ka nespētu dzīvot viena ar savu algu. Man šķiet, tās ir tikai atrunas, jo manai draudzenei ir laba izglītība, darbs, un arī par savu algu viņai nav pamata sūdzēties. Tā vien šķiet, ka pie šādas dzīves viņa vienkārši ir pieradusi.»
Citi šobrīd lasa
