Kā jau visus tālos ceļojumus, arī šo Madaras mamma plānojusi vismaz pusgadu iepriekš — abas ar draudzeni Mairu iegādājušās biļetes un pieteikušas atvaļinājumu. Tā sagadījās, ka tieši ceļojuma laikā notika arī šova fināls. Taču Arita bija droša, ka Madaru atbalstīs tētis un māsas Ievas ģimene, tāpēc savus plānus neatlika. Bet, kā meitai klājās princešu kroņa dalīšanas ceremonijā, Arita tuvākajā laikā cer uzzināt, noskatoties šova ierakstu.
Uz Āziju — ar nemieru
„Lai arī cik tālu es atrastos, meitas zina, ka domās vienmēr esmu viņām blakus. Tiesa gan, bija kāds cits iemesls, kāpēc gandrīz vajadzēja ceļojumu — manai mammai pēc smagas kājas traumas bija nepieciešama lielāka uzmanība nekā citkārt. Bet šīs rūpes atrisinājām ģimenes lokā — solījās palīdzēt arī Madara, tāpēc droši varēju braukt,” stāsta Arita.
Interesanti, ka ceļojumi uz Āziju gandrīz vai tradicionāli Aritai trāpās brīdī, kad meitu dzīvē ir kāds būtisks notikums. Piemēram, Arita ceļoja pa Ķīnu laikā, kad meita Ieva gaidīja pasaulē ierodamies savu pirmdzimto. „Ķīnā mani vajāja sapņi, ka Ievai sākušās dzemdības. Nemitīgi rakstīju īsziņas uz mājām un tiku mierināta, ka nekā vēl nav. Mazdēliņš piedzima dažas dienas pēc tam, kad biju atgriezusies,” smej Arita.
Šoreiz ceļojumā Madaras mamma nojauta, ka šova rezultātus uzzinās brīdī, kad būs beidzies 11 stundu ilgais pārlidojums no Singapūras uz Stambulu. „Kolīdz nolaidāmies, saņēmu Madaras sūtītu īsziņu: „Mammīt, esmu laimīga!!! Un otrajā vietā!!! J Mīlu bezgalīgi! DIEVS IR!!!” Es atviegloti uzelpoju — bez liekuļošanas varu teikt, ka mēs ļoti vēlējāmies, lai būtu tieši šāds rezultāts. Zināt, pēc visas tās jezgas un baumām par šova rezultātu fabricēšanu nebūtu nekāda gandarījuma par iegūto pirmo vietu,” neslēpj Arita.
Laimīgi par rīsiem uz avīzes
„No visām pasaules daļām mani visvairāk fascinē Āzija! Brīdī, kad esi pārcietusi nogurdinošos pārlidojumus, atklājas patiešām cita pasaule — pēkšņi nokļūsti 35 grādu tveicē, kas kombinēta ar mitrumu, savdabīgiem smārdiem un smaržām. Singapūra neapšaubāmi ir aziātu pilsēta ar ķīniešu, malaiziešu un indiešu tradīcijām. Vienmēr licies, ka Āzijā ir īpašs smalkums — mazi cilvēki, ķi–ķi mūzika, miniatūras lietas un smalki roku darbi: no arbūziem izgrebti ziedi, sienu un zīda gleznojumi,” atklāj Madaras mamma.
Viņai šķiet, ka ļaudis Eiropā ir stipri robusti — taisnas līnijas, skarbas kustības, bieži vien dusmīgas sejas. „Lai man nestāsta, ka tādi esam kļuvuši ekonomisko apstākļu dēļ! Negribētu tam piekrist, redzot, kā Malaizijā cilvēki sēž zālē, ēd vārītus rīsus, kas sabērti turpat uz avīzes, un apburoši smaida. Pat izskatās, ka viņi ir laimīgi. Kur mums tas suns aprakts? Tie cilvēki Āzijā ir vientiesīgāki un dzīvo zem zemākas latiņas, bet varbūt no tiesas noticējuši, ka mantiskajām lietām šai pasaulē nav nekādas vērtības,” kavēdamās ceļojuma atmiņās, prāto Arita.
Ieva Valtere
Citi šobrīd lasa
