Pēc viņa teiktā, pēdējo 400 gadu laikā aktīva kaujas darbība, pielietojot šaujamieročus, ir atstājusi lielu ietekmi uz vidi, vēsta "Rus.LSM".
"Vispirms tas ir svins. Tagad lodes ir mazākas, un svina tajās ir mazāk, bet agrāk tās bija lielas. Un visas šīs lodes, vienalga, palika zemē. Otrs ir citi smagie metāli, kas tiek izmantoti [munīcijā]. Tomēr šie šāviņi, sašķīduši drumslās, pēc tam tos arī neizdosies savākt. Tie oksidējas un arī nonāk zemē," skaidroja ģeologs.
Liela problēma, tai skaitā, Latvijai, pēc Ranka domām, ir smago metālu daudzums Baltijas jūrā.
Pēdējo simt gadu laikā Baltijas jūras dibenā ir atrastas daudzas patronas, kurās izmantots dzīvsudrabs.
"Patronas tiek izmantotas miljardiem, un, lai gan dzīvsudrabs tur ir tāds kā niecīgs daudzums, tomēr savā masā, tur jau tā lieta, tās pašas vielas, metāli, nekur nepaliek. Tās vienkārši paklusām izsūcas, pārvēršas sālī, pēc tam tas viss plūst pa upēm, baseiniem, Baltijas, Melno jūru... Eiropā ir vieglāk, tai jūras ir atvērtas. (..) tur tomēr ir lielāka, teiksim tā, šķīdība. Bet mums, piemēram, tajā pašā Baltijas jūrā ir vissarežģītākā situācija, man liekas. Es jau nerunāju par to, kas notika kara laikā jūrā, bet pat karš uz sauszemes mums sagādā nepatikšanas," norādīja speciālists.
Viņš konstatēja, ka tad, kad cilvēki netraucē dabai, tā ļoti ātri atgūstas. Līdz ar to Latvijas mežos, kur risinājās sīvas kaujas Pirmā un Otrā pasaules kara laikā, praktiski nav redzamas nekādas to notikumu pēdas.
Citi šobrīd lasa
