Īsi pirms svinīgās ceremonijas Jauns.lv bija iespēja pavērt aizslietni, kas vēl Vērmaņu ģimenes kapu vietu aizklāj apkārtējiem skatiem. Lielo kapu draugu kustības aktīviste, Rīgas Kultūrvēsturiskā materiālā mantojuma komisijas vadītāja un galvaspilsētas domniece Rita Eva Našeniece (“Jaunā vienotība”) Jauns.lv teica, ka viņai liekas, ka Annas Ģertrūdes Vērmanes gars pašlaik sargā un rūpējas par to, lai kapsētai nekas slikts nenotiktu. To, piemēram, varēja sajust nesenajā vētrā, kad, salīdzinot ar citām galvaspilsētas kapsētām, Lielajiem kapiem tika nodarīti salīdzinoši nelieli postījumi.
Vērmaņu ģimenes vēsturiskās kapu vietas pieminekļu restaurācijas darbi tika iesākti pērnā gada septembrī un noslēgušies šobrīd – kapu 250. gadu jubilejā. Pašlaik tajos apbedījumi nenotiek (tie oficiāli apbedījumiem slēgti pagājušā gadsimta vidū) un tie tiek pārvērsti par memoriālo parku. Vērmanes pieminekļa restaurācijas iniciators bija ilggadīgais bijušais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis un Rita Eva Našeniece, bet projekta vadību nodrošināja Rīgas Pieminekļu aģentūra.
Ir populāra leģenda, ka Annas Ģertrūdes Vērmanes testamentā ticis minēts, ka par viņas kapa vietu jārūpējas pilsētai. “Pat ja tā ir leģenda, tomēr mums šī ir lielā iespēja pateikt paldies visiem, kas gadu simtiem cauri ir nesavtīgi devuši Rīgai un rīdziniekiem,” saka Rita Eva Našeniece..
Autentiski restaurētais un rekonstruētais kapu komplekss sastāv no diviem pieminekļiem un ampīra stila sētiņas. Tas ir unikāls objekts - Rīgas patriciešu kapa vieta. Atjaunošana bija sarežģīta un izaicinājumiem pilna. Tika veikts padziļināts pētnieciskais darbs, lai atjaunotu zudušos pieminekļu elementus un vēsturiskos uzrakstus.
Jauns.lv jau rakstīja, ka, sagaidot Lielo kapu 250 gadu jubileju, tika atjaunots Vērmaņu dzimtas kaps, kas atrodas netālu no pagājušajā gadsimta septiņdesmitajos gados ierīkotās sienas ar senajām kapu plāksnēm - kādreizējā Doma un Pētera vācu luterāņu draudžu nodalījumā.
Vērmaņu dzimtas kapavietā pirmais apbedījums veikts 1813. gadā, kad mira Annas Ģertrūdes Vērmanes (1750-1827) vīrs Kristiāns Heinrihs Vērmans (dz. 1737) – Lībekas tirgotājs. Viņš 1763. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā un šeit izveidoja savu tirdzniecības namu. Kad pēc 1812. gada Tēvijas kara, kura laikā uzbrūkot Napoleona karaspēkam nodedzināja Rīgas priekšpilsētas, Rīgas ģenerālgubernators Filips Pauluči meklēja iespējas atjaunot Rīgu, Anna Ģertrūde Vērmane pilsētai atdāvināja purvainu zemes gabalu (tagadējo Vērmanes dārzu), lai tur ierīkotu publisku eksotisku koku parku ar rozāriju. Līdz ar to viņas vārds uz visiem laikiem iegājis Latvijas galvaspilsētas vēsturē.
1827. gadā viņa guldīta kapā līdzās savam vīram. Blakus kapu kopiņā atdusas viņu dēls Kristiāns Heinrihs II (1779—1824) ar sievu un tikai gadu veco bērnu.
Vērmaņu dzimtas liktenis savā ziņā bija traģisks. 19. gadsimta astoņdesmitajos gados nodega Vērmaņiem piederošā tēraudlietuve un mašīnrūpnīca Sarkandaugavā, bet pēc neatkarīgās Latvijas nodibināšanās Vērmaņiem kā vācbaltiešiem īpašumus jaunā valsts konfiscēja. Līdz ar to līdz Otrajam pasaules karam visi Vērmaņi Latviju atstāja.
Pašreiz Rīgas pieminekļu aģentūrai nav ziņu par Vērmaņu dzimtas atzaru, un dzimtas kapavietu restaurēja par Rīgas pašvaldības līdzekļiem. Tam bija atvēlēti 21 265 eiro, un darbu veica uzņēmums “Koka ēka” restauratora Edgara Purviņa vadībā.
Pēc mākslas vēsturnieka, mākslas un arhitektūras pieminekļu restaurēšanas speciālista, bijušā Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa ierosmes Vērmaņu kapa restaurācija jau bija iecerēta 2018. gada, bet tā notika tikai pašlaik.
Padomju laikā, kad pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados jau slēgtos Lielos kapus sāka pārveidot par kapu pieminekļu un kultūras muzeju jeb sakrālu parku, Vērmaņu kaps netika iznīcināts, bet gan daļēji atjaunots, jo tas atrodas līdzās kapu plākšņu sienai vai portālam, ko dēvē arī par “sarkano sienu”. Tika nolīdzināts zemes slānis, bet uz Vērmaņu kapa veidotā akmens vāze un kapu plāksne iestrādāta sienas mūrējumā. Tagad tie no sienas atceļoja atpakaļ uz to sākotnējo vietu.
Saistītās ziņas
Restaurēta arī uz Vērmanes kapu pieminekļa attēlotā semantika – gan bišu strops, kas attēlo, ka dzīve turpinās, bet tagad tikai šajā “kapu stropā”, gan taurenītis – dvēsele, kas aizlidojusi. Arī lāpas uz kapa pieminekļa nav nejaušas - senāk patriciešu bēres notika nakts laikā, un tad ceļš uz Viņsauli tika apgaismots ar lāpām.
Vērmaņu kapu pieminekļi ir vieni no nedaudzajiem pieminekļiem, no kuriem saglabājušās pirms vairāk kā simts gadiem uzņemtās fotogrāfijas, kas atļāva to restaurēt tuvu sākotnējam izskatam. Kurš ir šī pieminekļa autors, gan nav zināms, bet tas uzstādīts 19. gadsimta vidū.
Citi šobrīd lasa
