Pusa ir biedrības koordinatore jau trīs gadus. “Šajos gados esmu sastapusi daudz cilvēkus,kuri dažādu iemeslu pēc ir nokļuvuši grūtībās un krīzes situācijās. Ir daudz stāstu ar laimīgām beigām un dzīves sarežģījumu atrisinājumiem! Tas ir liels gandarījums, kad darbs ir izdevies,” “Facebook” raksta Inta.
“Tuvojas Ziemassvētki, cerību un brīnumu laiks. Bet ir cilvēki,kuri acīmredzot šo brīnumu nesagaidīs, kaut bija cerības...” viņa turpina.
Maijā biedrībā vērsās pensijas vecuma sieviete un viņas dzīvesbiedrs, invalīds, un Pusa kļuva par viņu koordinatori. Stāsts ir skaudrs, abi šie cilvēki likteņa līkloču dēļ pirms vairākiem gadiem palika bez dzīvesvietas.
Veselībai pasliktinoties, vīrietim nācās amputēt abas puspēdas, viņam piešķīra 3. invaliditātes grupu. Sieviete ir bijusi gan sanitāre, gan sētniece, pavāre, kopēja dzīvnieku patversmē, izaudzinājusi trīs bērnus, no kuriemdiemžēl divi ir jau miruši.
“Kad šo pāri satiku, viņi jau 5 gadus mitinājās pamestas rūpnieciskas ēkas vienā no telpām, ar ēkas īpašnieka atļauju. Šobrīd bez elektrības, ūdens,apkures un labierīcībām. To visu atslēdza, jo ēku atzina par graustu,” turpina Pusa.
Sākot strādāt ar šo pāri,v ispirms nokārtoja sievietei dzīvesvietas deklarācijas jautājumu, tad vērsās sociālajā dienestā, un abi saņēma trūcīgo statusu. Laikam ritot, vīrieša veselība arvien vairāk pasliktinājās, un šobrīd viņš jau ir gulošs. Saviem spēkiem paiet nevar, sieva viņu ved ratiņkrēslā.
Šobrīd ģimenes ārste ir sagatavojusi un nosūtījusi medicīniskos dokumentus Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijai par invaliditātes pārvērtēšanu uz 1. grupu. Ar biedrības Speciālo palīglīdzekļu parks ziedojumā saņemts ratiņkrēsls.
Kaut gan sieviete ir pensijas vecumā, pensionāres statusu varēs iegūt tikai nākamā gada maijā, jo likums nosaka, ka jābūt vienu gadu deklarētai dzīvesvietai.
“Tā kā tuvojās ziema, kopā ar sociālo dienestu centāmies atrast citu, cilvēka cienīgu dzīvesvietu. Diemžēl bez panākumiem. Jo svarīgākais nosacījums ir: 1. stāvs. Nekādu citu īpašu prasību nav, tik vien,lai būtu elektrība, apkure (kaut malkas) un ūdens. Meklējumos pagāja vasara, rudens, un jau ziema pietuvojās. Sieviete jau pavasarī stājās sociālo dzīvokļu rindā Rīgas domes Mājokļu departamentā, nolēmām ar iesniegumu un šī brīža situācijas aprakstu vērsties atkārtoti, šoreiz jau ar iesniegumu no vīrieša puses,” raksta Pusa.
Viņa personīgi 8. novembrī šo iesniegumu nodeva departamentā. Nesagaidot atbildi, 22. novembrī piezvanīja, lai pajautātu par iesnieguma virzību. “Un liels bija mans pārsteigums, kad saņēmu striktu atbildi, ka par ātru interesējos, jo...v īrietis iesniegumu iesniedzis vakar, t.i., 21.11.!!!”
Uz iebildumu, ka koordinatore personīgi (nevis vīrietis, jo viņš ir guļošs), iesniedza 8. novembrī, viņai atbildēja, ka nē, dokuments reģistrēts 21. novembrī. “Un atbildēšot 30 dienu laikā! Es gan pajautāju,kāpēc tādos gadījumos atbild 30. dienā, ne 15.vai 20.?”
Pusa centusies paskaidrot situāciju un iemeslus, kāpēc jautājums ir steidzams, bet saņēmusi atbildi – pilna Rīga ar tādiem! Gaidiet komisijas lēmumu!
“Neko darīt, gaidām. Sagādāju no biedrības noliktavas vēl 3 siltās segas, ziemas zābakus, nopirkām mazo gāzes plītiņu un gāzes balonu, lai vismaz zupu, ko atnes no zupas virtuves, var uzsildīt un tēju uzvārīt. Ik pa laikam aizvedu arī pārtiku, jo dzīvesbiedri iztiek no nelielā vīrieša invalīda pabalsta un GMI (garantētais minimālais ienākums – Red.) pabalsta (39 eiro uz abiem). Drīz gan ienākumi būs nedaudz lielāki, jo sieva nokārtoja aprūpētājas statusu vīra.”
7. decembrī beidzot sagaidīta vēstule no Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta. Pusa, cerību pilna, atvērusi aploksni un zem neskaitāmi daudzu likuma pantu, paragrāfu un apakšpunktu uzskaitījuma atradusi rindkopu “komisijas lēmums”. “Un lēmums skan – ATTEIKT!”
Ar piebildi, ka iesniedzējs līdz 17. janvārim var iesniegt pamatojuma un argumentu vēstuli, kāpēc viņam sociālo dzīvokli tomēr vajag. Atteikuma iemesls – šis guļošais cilvēks ir darba spējīgs 3. grupas invalīds. Neņemot vērā biedrības papildinošo informācijas vēstuli ar situācijas skaidrojumu un argumentiem par mājokļa nepieciešamību.
“Skumīgi. Ziemassvētku brīnums nenotika. Visu šo pusgadu ne reizi nedzirdēju šos cilvēkus gaužamies, tieši otrādi, vienmēr smaidīgi, vienmēr,uz jautājumu, kas vēl nepieciešams, bija atbilde – viss ir labi, mēs iztiekam! Vai neesat nosaluši? Nē, būs jau labi! Iedzeram karstu tēju, tikai no rīta grūti no gultas izkāpt... Šodien pirmo reizi redzēju asaras sievietes acīs. Jo bija cerība...” skumji piebilst Inta Pusa.
Citi šobrīd lasa
