Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Publicitātes foto

Cietuma kapelāne par profesijas izaicinājumiem un sava darba augļiem

Sabiedrība
2023. gada 23. novembrī 15:51 2023. gada 23. novembrī 15:51
  Jauns.lv
No 6. novembra portālā JAUNS.LV mēneša garumā sadarbībā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldi norisināsies informatīvā kampaņa “Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! #Resocializācija”. Kampaņas mērķis ir mazināt sabiedrības aizspriedumus pret bijušajiem ieslodzītajiem un skaidrot valsts un pašvaldības iestāžu, ģimenes locekļu, uzņēmēju, brīvprātīgo darbinieku un plašākas sabiedrības lomu ieslodzīto personu sekmīgā resocializācijā un recidīva novēršanā. Šoreiz uz sarunu aicinājām Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pasaulē mācītāju un cietuma kapelāni Rudīti Losāni.

Rudīte stāsta, ka sieviešu cietumā kā kapelāne faktiski kalpo jau kopš 2001. gada sākuma, bet oficiāli strādā tur kopš brīža, kad kapelāni tika iekļauti štatā. Kapelāna darbu viņa pirmām kārtām uztver kā savu misiju, jo misijas apziņa ir kā kuģis, kas palīdz noturēties šajā ļoti sarežģītajā sociālajā vidē. Tajā pat laikā tas ir arī darbs, jo tiek apmaksāts un ir jāizpilda zināmas prasības, kas ietvertas amata aprakstā. 


“Protams, šis valsts atbalsts ir ļoti svarīgs, jo tā ir tā saucamā dienišķā maize jeb alga, bet tas ir tikai tas ārējais formālais ietvars. Iekšējais saturiskais ietvars ir šī misija. Man personīgi, kā kapelānei, centrā nav likums, bet cilvēks. Ilgstoši strādājot cietumā, šīs lietas var sajaukt. Šīs abas lietas – likums un cilvēks – ir jāsabalansē,” stāsta kapelāne.

Par lielāko izaicinājumu cietumā viņa uzskata attiecību faktoru, jo attiecības jāveido gan ar kolēģiem, gan ar notiesātajām personām. Ja kolēģi ir motivēti veidot attiecības, ir vieglāk tikt galā ar dažādām problēmsituācijām. 

Tomēr ļoti liels izaicinājums ir tieši attiecību veidošana ar notiesātajām personām. Viņa uzskata, ka resocializācijas rezultāts nav tik ļoti atkarīgs no tā, cik resocializācijas programmu šīs sievietes izies soda izciešanas laikā, bet gan no tā, kādas attiecības viņas izveidos ar darbiniekiem. “Ja mēs, piemēram, paņemam laulību arhetipu, nav jau svarīgi, kur tās laulības ir noslēgtas, bet gan kādas tieši šajā laulības ietvarā ir attiecības,” salīdzina R. Losāne.

Tāpat viņa uzskata, ka ir būtiski just mīlestību pret notiesātajām personām, taču tas neesot viegli. Gadiem ilgi strādājot ar ieslodzītām sievietēm, ar laiku pret viņām izveidojoties iekšēja mīlestība, kas izpaužas kā sirds siltums. Rudīte norāda, ka sievietes, kas atrodas ieslodzījuma vietās, ir daudz jūtīgākas uz šo attiecību patiesumu nekā sievietes, kas atrodas ārpus cietuma. 

“Katrs, kurš atrodas cietumā un ir notiesāts ar brīvības atņemšanu, pirmām kārtām jau domā par savu drošību un pasargātību. Sieviešu cietumā mums nav tik izteiktu subkultūru attiecību, kā tas ir vīriešu cietumos, kur tiešām ir jāizdzīvo, tomēr arī šeit ir savas subkultūras attiecības, ko viņas veido. Tās ir kā mazas grupas, kas savstarpēji pacīnās. Kā sava veida ierocis tiek izmantotas tenkas. Un viņas tenko ne tikai cita par citu, bet arī par darbiniekiem. Tajā visā mums jāveido šīs attiecības un jāpaliek mīlestības pusē,” viņa stāsta.

Kapelāne atzīst, ka cietumā kalpot palīdz brīži, kad var saredzēt sava darba augļus. Piemēram, viena no bijušajām notiesātajām sievietēm, kas cietumā nonākusi pirms aptuveni piecpadsmit gadiem – Sintija Purgale–, šogad piedalījusies forumā “LĪDERE” kā viena no septiņpadsmit dalībniecēm. Lielākās uzvaras esot tajās reizēs, kad cilvēks izkļūst no vietas un vides, kurā ir bijis. Rudīte uzskata, ka izpratne par Dieva esamību un klātbūtni šīs sievietes ļoti mobilizē, jo cietums ir tā vieta, kur tiek meklēti ārēji eksistenciāli spēki, kas varētu no šīs situācijas izvest un palīdzēt izdzīvot.

Gadu gaitā kapelāne piesaistījusi arī brīvprātīgos, un šobrīd to ir jau vairāk par sešdesmit. Tas ir ļoti liels atspaids lielajai slodzei, jo daudz laika prasa birokrātiskas procedūras – dokumentācija jāpilda elektroniski, tāpat arī pastorālās sarunas ar ieslodzītajām un notiesātajām personām pēc tam jāfiksē žurnālā.

“Pats galvenais, kas man ir tas centrālais, ir manis dibinātā alternatīvās resocializācijas programma “Mirjama”, kurā no sešdesmit brīvprātīgajiem piedalās kādi divdesmit. Man jāorganizē un jānodrošina šīs programmas darbs, jo atsevišķi no pārējām notiesātajām dzīvo trīspadsmit sievietes, kurām katru vakaru notiek nodarbības. Šī programma veido cietumā kultūras vidi, un tas prasa lielu darbu,” atklāj garīdzniece.

Vēl kapelāne organizē dažādus pasākumus un uzsver, ka noteikti ievēro visus valsts svētkus, kas viņai ir svēta lieta. Piemēram, 11. novembrī notika filmas “Mana brīvība” pirmizrāde un viesojās filmas scenārija autore, bet 18. novembrī notika svētku dievkalpojums.  

R. Losāne norāda, ka viņai kā mācītājai cietumā nav jārāda tikai reliģiska rakstura filmas. Nepieciešams rādīt jebkādas filmas, sevišķi tādas, kurās ir sociālās drāmas, jo tad debatēs pēc filmas uz to var paskatīties caur garīgo lēcu. 

Nospiedoši lielākā daļa cietumu kapelānu ir vecāki par četrdesmit gadiem. “Mēs pamatā esam sirmgalvji,” smejas kapelāne. “Protams, pietrūkst jauniešu, bet es domāju, ka tas ir normāli, jo, lai ietu cietumā, tev ir jābūt jau ar kaut kādu garīgu un dzīves pieredzi. Vajag, lai cilvēks pats ir sastapies un ticis galā ar dažādām krīzēm un problēmām, jo šeit nevar “izbraukt pa virsu”, vien uzkāpjot kancelē sprediķī. Šeit ir konkrētas situācijas un nepieciešamas ļoti konkrētas atbildes, jābūt gatavam ar šo cilvēku runāt un strādāt. Šis amats nenoliedzami ir nobriedušām garīgām personībām”.

Rudīte uzskata, ka, kļūstot par kapelānu, ir ļoti vērtīgi, ja cilvēks jau ir garīdznieks, jo cietumā vairāk pieņem tad, ja baznīca jau ir atzinusi kalpošanas amatā. Viņa pati līdz 2019. gadam strādājusi tikai kā cietuma kapelāne, bet pēc tam arī kā mācītāja cietuma kapelā. Viņasprāt, ir daudz lielāka uzticība, ja baznīca piešķīrusi cilvēkam kalpošanas statusu, gluži kā zinātnē cilvēki vairāk uzticas tiem, kam ir doktora grāds. 

Kā ievērojamu atšķirību cietumā starp psihologu un teologu, viņa norāda, ka tiesas spriedumos bieži tiek ierakstīts, ka notiesātajam obligāti jāapmeklē psihologs, un tas ir iekļauts resocializācijas plānā. Jāiet neatkarīgi no tā – vēlas vai nevēlas, ir jāiet, lai savāktu resocializācijas punktus. Savukārt pie garīdznieka nākot tikai tie, kuri paši vēlas aprunāties.

“Pats galvenais ir savest cilvēku kopā ar ārējo transcendenci, un tas ir vienīgais mērķis, pēc tam lai viņš pats meklē savu ceļu,” teic garīdzniece. “Mēs pamatā strādājam ar vārdu – mūsu instruments ir vārds. Un mēs nesūdzamies, kapelā mums ir ļoti liels pieprasījums.”

Viņa atklāj, ka ir reizes, kad uz pieņemšanu ir divdesmit cilvēkus garš saraksts un ar visiem jāpaspēj parunāt. Viena saruna, pat tad, ja īsa, ilgst vismaz pusstundu, bet parasti tā esot stunda. 

Runājot par sabiedrības iesaisti resocializācijā, kapelāne uzskata, ka valsts jau izdarījusi visu, lai piesaistītu brīvprātīgos darbam cietumā. Pats galvenais – ir jābūt pilsoniskajai gribai iesaistīties. Viņa gan atzīst, ka cietums nav tā simpātiskākā vieta, kur atradīsies daudz ziedotāju vai brīvprātīgo. 

“Es domāju, mums kā sabiedrībai līdz tam vēl jāaug un jānobriest, lai saprastu, ka šie cilvēki, kas atrodas ieslodzījuma vietās, ir mūsu līdzpilsoņi,” noslēdz sarunu R. Losāne.

Kampaņa "Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! #Resocializācija” tiek īstenota projekta “Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana” ietvaros ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu. Eiropas Sociālā fonda projekts Nr. 9.1.3.0/16/I/001 “Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana”.

 

Citi šobrīd lasa

Karalis Čārlzs sagrauj prinča Viljama cerības kļūt par monarhu viņa dzīves laikā 1
Latviešu hokejistiem, kuri piedalās Putina atklātās sporta spēlēs Krievijā, atņemtas licences 4
VIDEO: Putins atkal iejūtas "alfa tēviņa" ādā - šoreiz pie stratēģiskā bumbvedēja "kloķiem" 1
Pievienot komentāru